Дипломная работа: Проект как средство развития личности в начальной школе

Ir prasme reproducēt, nevis tikai uzkrāt zināšanas.

Skolēns prot un vēlas izturēt konkurenci.

Skolā ir jauna atmosfēra, kas rada iespējas apgūt neparastākus saskarsmes veidus un iepazīt to stilus.

Skolēns apzinās, ka jāmācās visu mūžu, nevis šodien mācās priekš visa mūža.

Skolēns apzinās pats sevi, redz sevi sabiedrībā, darbā, kultūrvidē un izprot augstākās garīgās vērtības.

Skolēnam ir sava apzināta vērtību sistēma. [24,17]

2. Personība, tās veidošanās

Vārdam „persona” ir vairākas nozīmes. Pirmkārt, kāds cilvēks šķiet citiem, nevis – kāds viņš patiesībā ir. Otrkārt, loma kādu cilvēks spēlē dzīvē, piemēram, pedagogs. Treškārt, personības īpašību kopums. Personība ir sociāls jēdziens, kurš aptver „visdabiskāko” vēsturisko cilvēkā. Tā nav iedzimta, bet ir kultūrālās attīstības rezultāts. Personība kā jēdziens ietver uzvedības vienotību un spēju to pārvaldīt. Visas psihiskās funkcijas attīstās ciešā mijiedarbībā, virzot un atbalstot viena otru. Cilvēks, tā personība ir daudzu zinātņu uzmanības centrā, piemēram, pedagoģijas, filozofijas, antropoloģijas u.c., un katrā no tām šis jēdziens tiek lietots vairāk vai mazāk atšķirīgā nozīmē. Pedagoģijā personība bieži vien tiek saprasta kā sava veida ES ideāls.[34,107]

2.1. Personības vēsturiskais teoriju apskats

Katra personības teorija ietver sevī priekšstatus par personības struktūru, motivāciju un attīstību. Mūsdienu psiholoģijā pastāv četras galvenās pieejas personības pētījumos:

Personības īpašību teorijas aplūko personību kā noteiktu, stabilu psihisko īpašību kopumu.Šī pieeja mūsdienās ir plaši izplatīta, galvenokārt pateicoties uz tās pamata izveidotajiem personības pētīšanas testiem (Aizenka tests, Ketela tests, MMPI u.c.).

Biheiviorāli kognitīva pieeja, pretstatā iepriekšējai, izvirza pieņēmumu, ka ne tik daudz cilvēka psihiskās īpašības, kā situācija, kurā viņš atrodas, nosaka viņa uzvedību. Personības jēdzienam šajās teorijās ir pakārtota nozīme, galvenais ir uzvedība. Tomēr vislielāko ieguldījumu biheiviorāli kognitīvā pieeja ir devusi dažādu mācību teoriju izstrādē, no kurām pazīstamākās ir B.Skinera (1904-1990) un A. Banduras (1925) teorijas. B.Skiners galvenokārt uzsvēra pozitīvā pastiprinājuma un soda nozīmi mācību procesā, A.Bandura – atdarināšanu.

Psihodinamisko pieeju pārstāv psihoanalīze tās daudzveidīgajos variantos.Psihodinamiskā pieeja visizvērstākā un vienlaikus dziļākā veidā ir mēģināts aprakstīt personības struktūru, motivāciju un attīstību.(Z. Freids,A.Adlers)

Humāniskā pieeja balstās uz priekšstatu, ka katrā cilvēkā ir savs unikāls radošais potenciāls un cilvēka dzīves jēga ir šī potenciāla realizēšana, pašīstenošanās. (A.Maslou un K. Rodžers).[34,110]

Ž.Piažē ir īpaša personība psiholoģijas zinātnē. Viņš ir pirmais pētnieks, kas konstatēja bērna intelektuālās attīstības kvalitatīvās pārmaiņas, pētot bērnus no dzimšanas līdz jaunībai, un izveidoja intelektuālās attīstības teorju. Ž.Piažē kognitīvo attīstību iedala četrās stadijās.(1.pielikums 1.tabula „Ž.Piažē kognitīvās attīstības stadijas”)

Arī psihologs E.Eriksons savā personības attīstības modelī savienojis personības iekšējās attīstības nosacījumus ar ārējām ietekmēm. Līdzsvaru starp tiem var sasniegt nobriedusi personība, ja attīstības process no dzimšanas līdz pieaugušā periodam ir noritējis sekmīgi – atrisinot pretrunas un krīzes.

Personība veidojas pašattīstīšanās procesā, taču arī iedzimtības un vides ietekmē. Iedzimtība ir genotips, instinkti, nervu darbības tips dotības u.c. ir pazīstami divi vides jēdzieni: makro vide un mikro vide.

2.tabulā iekļautā bērna vecumposmu periodizācija, ko lieto Krievijā, arī Latvijā un virkne citu valstu, pamatā balstīta uz Ļ.Vigotska un D.Elkoņina atziņām.(2.pielikums 2.tabula „Bērna personības attīstības stadiju raksturojums”)

No E.Eriksona un Ļ.Vigotska darbiem varam secināt, ka notiekošais agrīnas attīstības stadijas kļūst par pamatu un var veicināt personības attīstību augstākās stadijās. Ja problēmas, konflikti, ar kurām saistās krīzes vecums, netiek atrisināti, personība „nesīs tos sevī” jeb arī tie parādīsies nākotnē. Ja krīze tiek pārvarēta, personība iziet no tās ar stiprāku iekšējā veseluma izjūtu un iespējām attīstīties tālāk.

Tātad var secinat, ka, no vienas puses, personības attīstību ietekmē iedzimtība. Sociālās ietekmes iespaido tikai iespējas tai programmai, kas jau ir cilvēkā piedzimstot. No otras puses, personības attīstību nosaka arī kultūras (ārējās vides) ietekme, cilvēka personība ir individualizēta kultūras sistēma, kurā cilvēks iekļaujas. Piemēram, ASV sociālā psihologa D.Mīda pētījumos atklāts, ka dažām tautām ar citām tradīcijām un kultūru nepastāv t.s. pusaudžu krīze.

No vides cilvēks izdala tos apstākļus, kas atbilst tieši viņam, viņa dabai un dzīves ceļā izveidotajām prasībām. Kā vairāk vai mazāk apzināti šie apstākļi arī veido konkrētas personības attīstības sociālo situāciju.

Tādas personīgas vides izveidošana, kura ir labvēlīga attīstībai, prasa daudzu gadu saspringtas darbības daudzās un dažādās sociālajās situācijās.

2.2. Interešu nozīmi personībās attīstībā

Interese ir personības izvēlīga attieksme pret objektu. Ko nosaka šā objekta nozīmīgums un emocionālā pievilcība. Intereses rodas uz vajadzību bāzes, taču nav ar tām identificējamas. Vajadzība pauž nepieciešamību, intereses – personiskās simpātijas pret kādu darbību padziļināta un nostiprinājusies interese var kļūt par vajadzību.

Ne vienmēr intereses veidošanās sākas ar vajadzību, aicinājuma vai sabiedriskā pienākuma apzināšanos. Interese var rasties stihiski un neapzināti kā objekta emocionālās pievilcības sekas un tikai pēc tam rodas apziņa par tās nozīmīgumu, ko var izraisīt daudzi cēloņi: vajadzības, sabiedriskas prasības, spējas. Kāpēc objekts piesaista uzmanību, rada prieku, baudījumu? Tāpēc, ka kaut kādā ziņā ar savām īpašībām atbilst personībās psihiskajai noskaņai vai vajadzībām. Tāpēc viens un tas pats objekts visos cilvēkos neizraisa vienus un tos pašus pārdzīvojumus. Tiesa, vieni objekti atbilst ļaužu vispārcilvēciskajai dabai, otri – vecumposma īpatnībām, trešie – sociālo grupu īpatnībām, ceturtie – personības, individualitātei, specifiskajām tieksmēm, uzskatiem un gaumei. Tā, piemēram, visiem bērniem baudījumu rada spilgts, krāsains objekts, skaņu ritms, melodija.

Cilvēku interesēm ir sabiedriski vēsturiska izcelsme. Atšķirība attieksmēs pret objektu ir atkarīga no personiskās pieredzes bagātības, izglītotības un audzinātības, garīgās savdabības, kas atspoguļo personības dzīves un darbības vēsturi.[7,57.-58.]

Interesēm ir būtiska nozīme cilvēka dzīvē un darbībā. Dzīves pilnvērtību un laimi cilvēks izjūt tad, kad viņam ir intereses. Intereses rosina darbībai, aktivizē personību. I.Pavlovs intereses vērtēja kā kaut ko tādu, kas tonizē, rada smadzeņu garozas, darbīgu stāvokli. Darbs, kas atbilst interesēm, rit viegli un produktīvi („Павловские среды” М. 1949, т. 3,с.48.).

Cilvēku intereses ir ļoti daudzveidīgas, tikpat daudzveidīgas kā cilvēku darbība. Intereses iedala pēc to satura jeb virzības. Šādi klasificējot, izšķir materiālās, sabiedriskās un garīgās intereses. Materiālās intereses bieži iegūst kroplu formu – mantrausība, tieksme pēc greznības, mantas krāšana pašas mantas dēļ.

Speciālās sabiedriskās intereses ietver sevī interesi par sabiedrisko darbu, par organizatorisko darbību, ir ne mazums tādu cilvēku (tai skaitā arī skolēnu), kas mīl sabiedrisko darbu un atdod tam visus spēkus.

Izšķir trešo un pastarpināto interesi. Tieša interese ir interese par pašu darbības procesu: izziņas, zināšanu apguves, darba, jaunrades procesu.

Pēc darbības līmeņa izšķir pasīvās un aktīvās intereses.

Pasīvās intereses ir vērojošas intereses, kad cilvēks apmierinās ar interesējoša objekta uztveri.