Дипломная работа: Проект как средство развития личности в начальной школе

Uzmanība. 1. klasē tā vairāk ir netīša – jāiedarbojas ar īpašiem līdzekļiem, lai piesaistītu un uzturētu bērna uzmanību. Tikai ap 10 gadiem parādās uzmanības noturīgums, pārslēgšanās un atkal koncentrēšanās koeficients.

Atmiņa. No izziņas procesiem visnozīmīgākā sākumskolā ir atmiņa. No 6 līdz14 gadiem galvenokārt attīstās mehāniska atmiņa – vislabāk iegaumē, ja vairākas reizes atkārto iegaumējamo informāciju. Citādi arī vēlākajās klasēs bērni turpinās mehāniski iekalt un pēc tam domāt. Mazliet šajā vecumā atpaliek loģiskā iegaumēšana. Ar īpašiem vingrinājumiem var veicināt loģiskās atmiņas ātrāku izmantošanu.

Domāšana. Notiek strauja prāta un intelekta attīstība. Domāšana attīstās no uzskatāmi konkrētās uz abstrakti loģisko. Attīstās spēja sakārtot objektus pēc pazīmēm – ne vairs pēc vienas, bet pēc dažādām pazīmēm. Ž.Piažē to nosaucis par decentralizāciju – spēju uztvert kādu lietu no dažādām pusēm. Tas veicina abstraktās domāšanas attīstību. Sākumskolā bērniem, lai izprast lietu būtību, ir vajadzīga uzskate, un vēlreiz uzskate( aptaustīt, redzēt, sadzirdēt), bet vēlāk, pateicoties abstraktās domāšanas attīstībai, skolēns jau spēs abstrakti izprast lietu norises prātā. Būtiskāka skolā ir radošās domāšanas attīstīšana.

Runa. Intelekta pazīme ir arī runa. Šī vecuma bērniem vairāk patīk runāt nekā rakstīt. Runa arvien vairāk kļūst par pašregulācijas līdzekli. 1.klasē bērni spēj veikt darbību tikai pēc parauga, 3.-4. klasē – arī pēc mutiska apraksta. Ž.Piažē nosaucis sākumskolas perioda bērnus par „moralajiem reālistiem”. Tas nozīmē, ka bērni kā paraugus pārņem morāles normas, kuras iemācījuši pieaugušie, un tās arī bez pretrunām cenšas pildīt.

2.3.3.Sociālā attīstība

Sociālā attīstība saistās ar saskarsmi. Šajā periodā saskarsmes „nozīmīgais cits” ir skolotājs, kurš kļūst par galveno autoritāti, sākumskolas perioda beigās pieaug vienaudžu nozīme. Šajā periodā jauns ir tas, ka bērni sāk apgūt jauna tipa saskarsmi – lietišķo saskarsmi.

Sākumskolā bērni sāk veidot psihiskās sistēmas „draugs – nedraugs”, sāk dominēt vajadzība iegūt sev draugu, izveidot grupiņu vai iekļauties pašam kādā grupiņā un atrast tajā savu vietu.Sākumā bērni lielāko uzmanību pievērš ārējām, pazīmēm. Pēc 8 gadu vecuma vienaudžu raksturojumos sāk dominēt abstrakti jēdzieni, tādi kā labs, slikts, kārtīgs, nekārtīgs. Par draugiem 7 gadus vecie bērni saucos tos, ar kuriem viņi ir visbiežāk kopā. Mājās bērni var būt vienā lomā, bet klasē – citā. Sākumskolā vecākiem un skolotājiem iesaka nesalīdzināt bērnus savā starpā publiski. Labāk veicināt bērna sacensību pašam ar sevi. L. Kolbergs, kurs par attīstības kritēriju izvirzīja morāli, uzskata, ka vispirms bērni uzvedību saskaņo ar tās sekām ( zina, kas par to būs ) tālāk – normām pakļaujas tāpēc, ka var saņemt apbalvojumu, vēl tālāk – iemācās novērtēt cilvēku rīcību, analizējot rīcības cēloņus, motīvus, saturu un sekas.

Kopsavilkums

Fiziskā aktivitāte: kustību spontanitāte nonāk pretrunā ar jauno sociālo lomu un normām – sēdēt rātni un klausīties; tas var radīt neirozes, ja iepriekšējos periodos nav veidota paškontrole un pašregulācija. Labāk attīstīti lielie muskuļi nekā sīkie, ir jāvingrina sīkā pirkstu muskulatūra.

Kognitīvā attīstība: psihisko procesu tīšuma ( ar gribas kontroli saistīto) pieaugums un nostiprināšanās – tīšā uzmanība, tīšā iegaumēšana, bet liela nozīme ir emocionālajai ekspresijai, intereses piesaistīšanai, vēl dominē liela uzmanības pārslēgšanās; mehāniskas iegaumēšanas dominēšana; dominē konkrēti uzskatāmā un tēlainā domāšana, bet veidojas abstrakti loģiskās domāšanas iemaņas; runā bērns apgūst abstraktos jēdzienus.

Sociālā attīstība: skolotājs kā etalons; līdzaudžu nozīmes pieaugums saskarsmē, grupējumu veidošanās.Skolotājiem iesaka nekādā gadījumā nekritizēt bērnus, neizmantot zobgalīgas intonācijas, izsmieklu, pat izvairīties no jebkāda publiska vērtējuma. Ģimene no vienas paaudzes uz otru tiek pārmantota vērtību sistēma un attiecību kultūra. Savā pirmajā cilvēku vidē – ģimenē – bērns ikdienas kontaktos ar tuviniekiem apgūst likumus, kam jānodrošina viņa pastāvēšana tajā.

2.4. Pedagoģiskais process kā līdzeklis personības attīstībai

Pedagoģiskais process sevī ietver divas galvenās pedagoģiskās darbības – mācības un audzināšanu. Ja mācības tiek organizētas, pamatojoties uz objektīvām likumsakarībām, proti, vienots mācību saturs, vispārpieņemtas mācību metodes un formas, nosacīti vienāds skolēnu vecums un attīstības līmenis, zināšanu diagnostikas un izvērtējuma kritēriju viendabīgums, tad audzināšanas darbs, esot pēc savas būtības daudz individuālāks un vērsts uz konkrētas personības attīstību kopumā, prasa specifikas audzinātāja zināšanas un prasmes, respektējot katra audzināmā īpašo sociālkulturālo attīstību un pieredzi, personības virzības tendences un nosacījumus.

Audzēkņu pedagoģiskā izpēte nav atraujama no vispārējās klases audzinātāja darba sistēmas, tā ir loģiska šīs sistēmas sastāvdaļa.

Klases audzinātāja darba sistēmas pamatmodelis ir:

Audzināšanas līdzekļu kopums.

Skolēna personība.

Atgriezeniskā informācija par audzēkni.

Līdz ar to skolēnu personības attīstības izpētei tiek izvirzītas īpašas prasības, proti:

1) Izpētei jābūt virzītai uz katra skolēna psihiskās attīstības procesu īpatnību atklāšanu;

2) Katra skolēna personības attīstības diagnostikas rezultātu vērtējums jāveic nevis salīdzinot ar kaut kādām normām vai vidējiem radītājiem, bet gan salīdzinājumā ar iepriekšējo diagnostisko pārbaužu rezultātiem par šo pašu skolēnu;

3) Skolēnu izpētei jānotiek visā skolā pavadītajā laikā, jo skolēna psihē un uzvedībā notiek daudz pārmaiņu, par katru no tām pedagogam un vecākiem jābūt operatīvi informētiem;

4) Diagnostikai jāatklāj ne tikai esošais attīstības līmenis, bet jāņem vērā arī iespējamās skolēna attīstības perspektīvas;

5) Izpēte nav pašmērķis, tai jābūt virzītai uz svarīgu pedagoģisku uzdevumu risināšanu;

6) Individuālo īpatnību izpētē jāņem vērā skolēnu vecumposmu īpatnības, tādēļ katrai izpētes metodikai jābūt piemērotai audzēkņu sapratnes līmenim, viņu iepriekšējai pieredzei;

7) Audzēkņu pedagoģiskajai izpētei jābūt kompleksai, lai varētu iepazīt personību vispusīgi un lai novērstu tendenciozitāti;

8) Izpētei jānotiek pēc iespējas dabiskos apstākļos;[9,6-7]

Pedagogi visos laikos ir pievērsuši uzmanību jautājumam par individuālo pieeju bērniem. Interesantus atklājumus un secinājumus šajā jautājumā mēs atrodam izcilā čehu pedagoga J. Komenska darbos. Viņa pedagoģiskajā teorijā skaidri izteiktas šādas svarīgas atziņas: „...visa bērnu mācīšanas un audzināšanas procesā jāņem vērā viņu vecuma un individuālās īpatnības...”Daudz oriģinālu domu par bērna izpēti un viņa iekšējās pasaules iepazīšanu, kā arī par audzināšanas metodēm var atrast Ž.Ž.Russo pedagoģiskajos traktātos, H. Pestalocija praktiskajā darbībā un R.Ouena veiktajos bērnu sabiedriskās audzināšanas eksperimentos.Pedagoģiskie pētījumi parādīja, ka reproduktīvas un radošās darbības dialektika tiek mērķtiecīgi virzīta uz tuvāko bērna attīstības zonu.

Skolēna mācību izzinošas darbības motivācijā īpašu vietu ieņem interese. Izzinošā interese mudina personību meklējumiem, dod izzinošai darbībai radošu raksturu. Cilvēks, kam piemīt izzinošā interese, radoši atrisina problēmas, viņš jūtas brīvs. Radošā mācību – izzinošā darbība izceļas ar attiecību bagātību. Kā skolotāja, zinu: galvenais izglītības mērķis ir nevis informēšana, bet gan personiskais kontakts ar katru no skolēniem, iemācot būt atklātiem, dvēseliskiem, spējīgiem uz dialogu.

Bērni pārsteidz mūs ar savas uzvedības, interešu, spēju un vēlmju dažādību. Nav divu identisku bērnu. Tomēr mācīšanas stratēģija ir vienāda. Galvenie apstākļi, kurus skolotājs var kontrolēt ir:

Skolēnu grupas;

Mācīšanas stratēģija;;